Gigijs

Pilnīga tumsa, nakts vidus, debesis apmākušās, tumšas. Mežs, koki visapkārt, totāla tumsa. Kaut kur tālumā gaudoja vilki. Kāds vīrs vārdā Gigijs meža vidū gaidīja kaut ko, viņš gaidīja pagātni, vērojot tumsu. Pēc neilga laika apklusa vilki, vējš pierima, iestājās totāls klusums. Gigijs apgūlās zemē un izbaudīja klusumu un tumsu visapkārt, vēsumu, viņš jutās lieliski tur guļot tumsā, vienatnē, neviena netraucēts. Diemžēl vasaras vidū pilnīga tumsa naktī ir pārāk mazu brīdi un jau pavisam drīz austrumu pusē parādījās gaisma, sāka aust saule. Nakts bija beigusies, tumsa atkāpās, putni sāva čivināt, Gigijs piecēlās no zemes un iegāja iekšā savā mājā un aizgāja gulēt.

Nākamā nakts, debesīs mēnesim un zvaigznēm atkal priekšā mākoņi. Tumsa, Gigijs atkal iznāk arā no mājas un iet pa mežu, pilnīgā klusumā. Vienīgais, ko viņš ir skaņa, ko izdod viņa apavi, atsitoties pret zemi. Viņš apstājās, apsēdās un izbaudīja kārtējās nakts tumsu, klusumu, vēsumu. Viņš jutās ļoti labi, labāk nekā pa dienu, bet viņš nezināja, ka ir apsēdies netālu no Vjetnamieša. Viņš sēdēja un gaidīja pagātni, līdz atskanēja skaļš troksnis, Gigijs nepaspēja pagriezties, viņa nedzīvais ķermenis nokrita zemē. Vjetnamieša šāviena troksnis pamodināja putnus un meža dzīvniekus. Klusais mežs uz brīdi vairs nebija kluss.

Nākamajā naktī virs meža spīdēja apaļš mēness, Vjetnamietis ar šaujamo apstaigāja mežu. Viņš darīja svētīgu darbu, par kuru izvirtusī pasaule neko nezināja. Misija bija slepena un par to zināja tikai daži tuvākie Vjetnamieša brāļi no Debessbraukšanas draudzes. Cīņu biedri viens otru varēja atpazīt pēc bloknota rokās un sarkana zīmuļa aiz auss. Asi uzasinātie zīmuļi simbolizēja viņu mērķa konkrētību un apziņas skaidrību, bet bloknots - tā kunga datu bāzi, kurā nekas nepaliek nepierakstīts. Pēkšņi atskanēja ūpja ūjināšana - slepenais signāls. Vjetnamietis no blakus draudzes bija ievērojis Grēcinieku. viņš izrāvās no pārdomām, uzmeta plecā savu mugursomu un skrēja signāla virzienā. Jau pēc pāris mirkļiem bija redzams, ka arī citi brāļi ielenca vietu, kur tika atrasta Grēciniece. Tā bija kāda sieviete, kas nakts vidū peldējās ezerā. Viņa bija jālikvidē, tāpat kā Gigiju iepriekšējā naktī. Atskanēja vilku gaudošana - slepenais signāls, kas liek nomērķēt uz Grēcinieci. Pēc minūtes vajadzēja atskanēt šāviena troksnim. Vjetnamietis nevarēja nomērķēt uz ezerā peldošo sievieti, vinš gribēja izglābt viņu no nāves, bet nespēja. Ap ezeru bija vairāki desmiti Debesbraukšanas draudzes brāļi, un visi bija notēmējuši uz sievieti.Vjetnamietis zināja, ka jau pēc piecpadsmit sekundēm atskanēs šāvieni un sieviete būs mirusi. Jau palikušas mazāk kā desmit sekundes, Vjetnamietis nevarēja nolaist acis no sievietes, viņš redz viņu pirmo un pēdējo reizi. Ezera krastā stāvošajam Vjetnamietim paslīdēja kāja, viņš pieķērās pie koka, lai nenokristu. To izdzirdēja peldošā sieviete. Viņa paskatījās tajā virzienā no kā nāca troksis un ieraudzīja Vjetnamieša spilgtās acis. Viņi skatījās viens otram acīs, līdz pēc nepilnas sekundes atskanēja šāvieni un sievietes ķermenis palika peldot ezera vidū. Sievietes nāves brīdī, viņas un Vjetnamieša acu skatiens bija vērsts vienam uz otru un mirušās sievietes gars iemiesojās Vjetnamietī.

Vjetnamietis katru nakti kopš sievietes nāves gāja uz vietu, kur viņa zaudēja dzīvību. Viņš nolika ieroci, novilka drēbes un iekāpa ezerā. Tikai tā viņš varēja gūt spēku izdzīvot vēl vienu dienu.

Pēc vairākiem mēnešiem Vjetnamietis kārtējo nakti gāja uz ezeru, nolika ieroci uz zemes, izģērbās un iekāpa ezerā. Pēc vairākām stundām izkāpdams no ezera, viņš neatrada ieroci. Tas vairs nebija tur, kur viņš bija to nolicis. Ierocis bija pazudis. Aiz viņa muguras atradās divi teroristi, viens sagrāba viņu aiz kakla, otrs Vjetnamietim iešāva mugurā. Teroristi atstāja līķi mežā pie ezera un gāja uz Debesbraukšanas draudzes māju. Tikmēr mežā no Vjetnamieša līķa iznāca mirušās sievietes gars, kurš bija transformējies mežonīgā Vjetsievietē. Teroristi jau bija pie draudzes mājas, viņi aplēja to ar līdzi paņemto benzīnu. Viens no teroristiem paņēma šķiltavas un aizdedzināja tās. Pēc brīža draudzes māja jau bija liesmās. Terorists, kurš aizdedzināja māju jau bija gatavs braukt prom, bet viņš nevarēja atrast savu biedru. Pēc neilgiem meklējumiem viņš atrada sava biedra līķi pakārtu kokā. Vjetnamieši nepakar līķus. To ir izdarījis kāds cits. Terorists ātri iekāpa mašīnā un brauca prom. Vairākus kilometrus tālāk, tieši tajā vietā, kur nogalināja Gigiju, terorists ietriecās kokā un gāja bojā. Teroristam uz īsu brīdi iestājās klīniskā nāve. To izmantoja Gigija gars, kurš ātri iemiesojās Terorista ķermenī un atdzīvojās. gigijs bija piedzimis no jauna, citā ķermenī, ar savām un terorista atmiņām. Viņš bija atgriezies dzīvē.

Kārtējā nakts, klusums, tumsa, Vjetnamieši no Debessbraukšanas draudzes ir miruši, Gigijs pastaigājas pa tumšo, kluso mežu. Tieši 2:00 naktī klusumu izjauca kāda balss. Tā bija sievietes balss. Mežonīgās Vjetsievietes balss. Gigijs nebija viens. Ar viņu bija Vjetsieviete. Viņš sarunājās ar sievietes garu līdz pienāca rīts. Gigijs aizgāja gulēt un gaidīja nākamo nakti, kad atkal varēs parunāt ar sievietes garu.

Pēc vairāku nedēļu sarunām nakts vidū ar sievietes garu, Gigijs viņu iemīlēja. Viņš iemīlēja sievieti tik ļoti, ka vēlējās būt kopā ar viņu, vēlējas redzēt viņu, vēlējās pieskarties viņai. Viņš beidzot vēlējās ieraudzīt sievieti ar kuru bija sarunājies katru nakti, kuru bija paspējis iemīlēt. Gigijs paņēma savu auto un no rīta aizbrauca uz tuvāko pilsētu. Pēc vairāku stundu meklējumiem viņš atrada kādu sievieti, izsekoja līdz mājām, pieklauvēja pie durvīm, sasēja, un nolaupīja. Nakts vidū viņš aizveda sievieti uz mežu un piesēja pie koka, sagaidīja savas mīļās sievietes gara balsi un lika viņai iemiesoties sievietē, kuru viņš nolaupīja. Bet nekas nesanāca, sievietes gars neiemiesojās nolaupītajā sievietē. Līķi viņš apraka tur pat mežā pie mājas. Nākamajā dienā viņš atkal brauca uz pilsētu nolaupīt nākamo sievieti.
Pēc vairāku nedēļu mēģinājumiem tomēr neizdevās panākt lai gars iemiesojās kādā sievietes ķermenī. Gigijs nonāca izmisumā, viņš nezināja ko darīt, kā panākt lai mirušās sievietes gars iemiesojas kādā ķermenī.

Policija sāka meklēt sieviešu nolaupītāju. Pēc nedēļu ilgas izmeklēšanas viņi uzzināja, ka nolaupītājs nāk no meža. Gigijs nevarēja palikt savā mājā, viņam bija jāslēpjās. Viņš bēguļoja pa mežu. Mirušās sievietes gars mīl Gigiju un nespētu pārciest Gigija apcietināšanu. Policija uzzināja, kur slēpjas Gigijs, viņi jau bija sagatavojušies arestēt Gigiju, kad sievietes gars izlidojot cauri policistiem, lika vienam otru nošaut.
Nākamajā rītā uz vietējo avīžu pirmājām lapām ir virsraksti: "Policistu masveida pašnāvība mežā", "Aresta laikā olicisti izdara pašnāvību, nolaupītājs aizbēg.", "Noziedzinieks aizbēg, policisti mirst"!

Gigijs nevarēja atgriezties tajā mežā, viņam bija jābēg cik vien tālu varēja. Viņš bēga uz Aļasku. tur viņu neviens nemeklēs. Bet tur viņš būs viens, bez sava mīļotā sievietes gara. Sievietes gars palika uz mūžīgiem laikiem mežā. Gigijs palika Aļaskā līdz savai nāvei. Viņš mira mierīgi, savā gultā, iešaujot sev tieši galvā, starp acīm.


/ Sarakstīts 2007. gada 30. jūlijā. /
/ Autors: Kā vienmēr - Saldējums /