Ziņas
Sviests sarakstīts 2008. gada 26. novembrī.
Es esmu Arēna Rīga un dzīvoju Skanstes ielas malā. Dienvidu pusē es redzu Olimpisko sporta Centru, kurš atrodas no manis ļoti tuvu, viņa brīnišķīgās formas es spēju apbrīnot katru dienu.
Dienās, kad manī notiek kāda hokeja vai basketbola spēle, vai arī kāds koncerts, es jau no dienas vidus sāku gaidīt vakaru. Dažas stundas pirms kāda notikuma sākuma, beidzot esmu sagaidījusi to brīdi, kad sāk parādīties tauta. Ap mani esošās autostāvvietas palēnām piepildās ar automašīnām, pie manām ieejām parādās cilvēku pūļi. Tūkstošiem cilvēku nāk manā virzienā, simtiem automašīnu tuvojas manai apkārtnei. No ierastā klusuma un miera, pāris stundu laikā te parādās kņudoņa, bungu rīboņa, kliedzieni un visa apkārtne ir ļoti nemierīga. Ja manī notiek hokeja spēle, tad visu spēles laiku es dzirdu fanu dziesmas un saukļus, daudz un dažādas skaņas, svilpienus, brēcienus un emocijas.
Kāds te satiek sen neredzētus un nesatiktus draugus, kāds cits atzīstās mīlestībā, kāds raud, jo mīļotā komanda zaudē, bet, iespējams, kādam šeit pavadītais laiks paliks spilgtā atmiņā uz visu atlikušo mūžu.
Kad spēle ir beigusies, drīz vien te paliek tukšs un kluss, viss atkal ir kā parastā dienā, tumsa un klusums, vien apkopējas steidz satīrīt manas tribīnes, lai jau pēc nepilnas diennakts šeit varētu notikt kāds grandiozs koncerts.
Kad iestājas nakts, es atkal, izbaudot klusumu un mieru, varu sarunāties ar Olimpisko sporta Centru. Zem zvaigžņotajām debesīm pastaigājas divi mazi kaķēni, sāk pilināt lietus un viņi paslēpjas zem jumtiņa Olimpiskā centra autostāvvietā. Diemžēl man tāda nojume nav, tāpēc atliek no malas vērot kaķēnu pāri, kuri sāk pāroties Olimpiskā centra autostāvvietā.
Dienās, kad manī notiek kāda hokeja vai basketbola spēle, vai arī kāds koncerts, es jau no dienas vidus sāku gaidīt vakaru. Dažas stundas pirms kāda notikuma sākuma, beidzot esmu sagaidījusi to brīdi, kad sāk parādīties tauta. Ap mani esošās autostāvvietas palēnām piepildās ar automašīnām, pie manām ieejām parādās cilvēku pūļi. Tūkstošiem cilvēku nāk manā virzienā, simtiem automašīnu tuvojas manai apkārtnei. No ierastā klusuma un miera, pāris stundu laikā te parādās kņudoņa, bungu rīboņa, kliedzieni un visa apkārtne ir ļoti nemierīga. Ja manī notiek hokeja spēle, tad visu spēles laiku es dzirdu fanu dziesmas un saukļus, daudz un dažādas skaņas, svilpienus, brēcienus un emocijas.
Kāds te satiek sen neredzētus un nesatiktus draugus, kāds cits atzīstās mīlestībā, kāds raud, jo mīļotā komanda zaudē, bet, iespējams, kādam šeit pavadītais laiks paliks spilgtā atmiņā uz visu atlikušo mūžu.
Kad spēle ir beigusies, drīz vien te paliek tukšs un kluss, viss atkal ir kā parastā dienā, tumsa un klusums, vien apkopējas steidz satīrīt manas tribīnes, lai jau pēc nepilnas diennakts šeit varētu notikt kāds grandiozs koncerts.
Kad iestājas nakts, es atkal, izbaudot klusumu un mieru, varu sarunāties ar Olimpisko sporta Centru. Zem zvaigžņotajām debesīm pastaigājas divi mazi kaķēni, sāk pilināt lietus un viņi paslēpjas zem jumtiņa Olimpiskā centra autostāvvietā. Diemžēl man tāda nojume nav, tāpēc atliek no malas vērot kaķēnu pāri, kuri sāk pāroties Olimpiskā centra autostāvvietā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru