Žirafes un burunduka piedzīvojumi.

Kāds man lūdza uzrakstīt stāstu par žirafes un burunduku piedzīvojumiem apciemojot pingvīnu.

Tātad, kā jau visi zinām, reiz, pirms pāris dienām aiz trejdeviņiem lielveikaliem un trejdeviņām točkām dzīvoja maziņais burunduciņš Bū, viņa labākā draudzene bija seksīgā žirafe ŽīPako no Francijas zoo. Tā un viņi bērnībā satikās un kļuva par labiem draugiem. Laiks gāja uz priekšu, viņi paaugās, žirafei izauga kakls garš, burundukam, savukārt, izauga kaut kas cits garš un viņi kļuva par mīļākajiem. Burunduka balstiņa bija tik klusa, un žirafes kakliņš tik garš, ka, ja viņi gribēja sarunāties, burunducēns rāpās pa kaklu uz augšu un ielīda zirafes austiņa, iegūlās tajā un sāka runāt. Tā nu kādu dienu pie žirafes mājas piebrauca superīgs auto. No lielā BMW izkāpa kāds vīrs, kurš bija ļoti līdzīgs Šleseram un attaisīja automašīnas durvis, uz kurām bija uzraksts: Latvijas Pasts. Viņš iedeva aploksni ŽīPako un aizbrauca. Tā bija vēstule no Pingvīnēna Piķ Hačū. Viņš aicināja ciemos saldo pārīti, ŽīPako un Bū. Tā nu viņi sakravāja mantas, mantiņas un mantinieku sarakstu un devās tālajā ceļā uz Munameģa Polāro loku. Jūs noteikti domāsiet, ka tāds neeksistē, tieši tā, šobrīd vēl neeksistē, bet šis notikums norisinās netalā nākotnē un vispār šī ir pasaka, tapēc nepiesienaties man un lasiet tālāk.
Tātad, zirafēns ar burunduciņu bija jau pus ceļu nogājuši, kad sastapa Lielceļu policistu Mugrīti Pakavsonu.
Mugrītis jautāja: 'Kur jūs tā ejiet, smukulīši?'
Bū atbildēja: 'Mēs ejam pie Piķ Hačū pingvīniņa ciemos. Viņs mūs ielūdza pie sevis uz pusdienām.'
Un viņi turpināja ceļu. Pienāca nakts, abi bija noguruši, bet tas netraucēja tumsā abiem nodarboties ar iešanu uz priekšu. Viņi gāja un gāja, līdz ar rītausmu bija sasnieguši Piķ Hačū mājiņu. Pieklauvējuši pie durvīm, viņi gaidīja, kad tās atvērs, gaidīja, gaidīja un nesagaidīja. Pēc vairāku stundu gaidīšanas viņi nolēma doties mājās. Ejot cauri kapiem viņi atrada plāksnīti ar uzrakstu "Piķ Hačū 1919 - 2020". Ak.. viņi bija nokavējuši.
Atnākot mājās viņi velreiz apskatīja aploksni un izrādījās, ka vēstule bija izsūtīta pirms 5 gadiem. Žirafe nolēma iet uz pastu un uzspridzināt to, izgāja no mājas, lai nopirktu spridzekļus, kad garām, uz balta pundurkāmīša atjāja pingvīnēns Piķ Hačū un saka: "Čau, jaukumiņi, tas bija aprīļa jociņš, haaaaaaaaaa".

BEIGAS!