Vakara pasaciņa.

Labrīt mans mīļais lasītāj, resnais onkuli un blondā brunete. Un, Tu, ja, tieši tu beidz ēst un lasi šo pasaciņu. LAsi skaļi, lai arī citi dzird.
Lidoja zvirbulēns, ir vēls vakars, tumsa, svētdiena, 31. datums, 22:41 un viņš joprojām lido, turpina lidot, kad pielidoja tuvāk, izrādījās, ka tas nav putniņš, bet zivs. Un viņa nelido, bet peld. Tātad es esmu ūdenī. Ko es daru ūdenī? Tas neesmu es! Kas te esmu? Tas ir zilonītis, kurā es sēžu iekšā. Ko zilonis dara zem ūdens? Laikam slīcinās. Tas ūdens nav ne ezers, ne okeāns, bet zupa, zilonis ir ziloņa gaļa, bet kas esmu es? Ko es daru zupā? Kāpēc zupa ir sarkanā krāsā? Varbūt šī ir asiņu zupa ar bietēm? Nē, tā ir krāsa. Sarkanā krāsa. Bet ko krāsā iekšā dara zilonis? Un kāpēc putniņš peldēja kā zivs pa krāsu? Kāpēc tā blondīne ir plikpauraina, ar nosirmojušiem zobiem starp degunu un kaklu? Un ko viņa dara ar ziloni sarkanā krāsas bundžā?
Un kas esmu es?
Neko nesaprotu, bet saprotu to, ka kaut ko tomēr saprotu. Pasaka dīvaina, bet ceru, ka jums nepatika. Nakamreiz būs jaukāka pasaka, kuru varēsiet lasīt priekšā arī saviem brālīšiem un deguntiņam.
Atā.