Stulba pasaka.

Kādu dienu aizbrauca Anita uz Kandavu, Kandavas ekstrasensu skolā mācīties. Nomācījusies pirmo semestri, atgriežas mājās pie meitām. Kādu dienu Anita aizgāja pie sava drauga ciemos. Šis palūdza, lai viņa rāda, ko spēj. Sakoncentrējās meitene, izstiepj roku zīmuļa virzienā, zīmulis sakustas. Izstiepj roku puiša locekļa virzienā, loceklis pieceļas. Pagriežas pret durvīm, tās iečīkstas. Draugs prasa, lai nokārto, ka kaimiņš sāk gotiņu apsēklot
...Nekas nenotiek...
Draugs paliek vīlies, Anita - neapmierināta. Mācības turpinās. Paiet vēl viens semestris un atkal klāt vasaras brīvdienas. Jau pārliecinātāka par savām spējām, meitene aiziet pie drauga ciemos izrādīties. Zīmulis sāk ripot, loceklis stāv, durvis aiztaisās. Kārta pagājušās reizes neveiksmīgajam uzdevumam - lai kaimiņš sāk gotiņu apsēklot
...Atkal nekas nenotiek...
Draugs jau sāk ņirgāties, meitene nikna uz visiem ekstrasensiem, bet mācības turpina. Gads aprit, studijas beidzas. Diplomētā meitene iet kārtot pēdējo pārbaudījumu pie sava drauga. Zīmulis aizlido, loceklis stāv tā kā nekad nav stāvējis, durvis aizcērtas, un gandrīz izgāžas. Pārliecināta par savu panākumu, ekstrasenss uzsāk pēdējo uzdevumu - iepriekšējo reižu klupšanas akmeni, lai kaimiņš sāk gotiņu apsēklot...bet nekas atkal nenotiek...Pēc desmit sekundēm durvis atsprāgst vaļā, pa tām ieskrien līdz nāvei nomocījies kaimiņš, un vaimanā:
- Nav, nu nav man gotiņa!!!