Vakardienas piedzīvojums Rīgā.

Tātad pastāstīšu jums, dārgie lasītāji, kādas briesmu lietas var piedzīvot parasts cilvēks briesmīgi basimīgajā Rīgā no 7:00 līdz nākamās trijiem naktī.


Viss sākās, kad pamodos septiņos no rīta no telefona zvana:
- Saulīt?
- Jā, kaķīt?
- Zivtiņa mana, atnāksi pie manis šodien?
- Protams, lācēn!
- Paldies, cālīt!
- Nav par ko, peļuk!
- Tu esi tik jauka, mazā!
- Tu arī, zaķīt!
- Paklau, tu arī neatceries, kā mani sauc?!

Beidzām sarunu un sāku taisīties uz RTU. Man šodien bija matemātikas ieskaite. Aizgāju uz universitāti, apsēdos un pirmais, ko man pajautāja bja: "Cik ir 0,5 plus 0,5?"
Diemžēl es ieskaiti nenokārtoju. Zināju, ka tas ir litrs, bet matemātiski nemācēju izteikt. Pēc ieskaites devos pie Jolantiņas. Kad biju atnācis, pirmais, ko viņa ļoti satraukta pateica, ir:
- Man ir Hyppopotomonstresquippedaliophobia!
Es prasīju, kas tas tāds ir..
- pataloģiskas bailes izrunāt garus vārdus.


Vēlāk, kad kopā ar Jolantu aizgājām paēst pusdienas, viņa man pārmeta, ka es esot palicis vecs, jo vispirms esmu ēdienkartē izvēlējies alu un tikai pēc tam esmu paskatījies uz oficiantes kājām. Tas man bija interesants jaunums, bet nu, kad bijām paēduši, izdomājām aiziet uz kino. Diemžēl tur mums piesējās kāda vājprātīga kasiere, kura prasīja vai nevēlamies programmiņu. Kad bijām atbildējuši, ka nevēlamies, viņa piedāvāja popkornu, no kura arī atteicāmies, viņa piedāvāja arī šokolādes, konfektes un dzērienus, no visa atteicāmies. Kad jau gājām iekšā kino zālē, kasiere dusmīgi pačukstēja, ka slepkava šajā filmā izrādīsies pārdevējs. Jolanta kasieri sadusmoja vēl vairāk, pasakot, ka mums tāpat vienalga, mēs tikai pamīlēties atnācām.
Tālāk mēs skatījāmies filmu.. Neatceros kas tā bija par filmu, bet bija jauks vakars. Pēc filmas devāmies mājās. Pavadīju Jolantu līdz mājām. Durvis atvēra viņas vīrs un ļooti dusmīgi teica: Domā, ja šņabim pa virsu uzdzēri alu, tad es nejutīšu, ka esi smēķējusi?
Nesagaidījis Jolantas atbildi vīram, devos mājās. Bija ļoti vēls un pa ceļam uz savām mājām sāku domāt par pirmajām reizēm. Aizdomājos līdz tam, kas bija pats pirmais, ko es redzēju. Pirmais, ko es savā dzīvē ieraudzīju, bija sieviete ar plati izplestām kājām. Es tā sabijos, ka pusotru gadu vēl nerunāju.
Drīz jau biju mājās, kad atvēru durvis, ieraudzīju mazo dēlu, kuram teicu:
- Dēls, atkal pīpēji? Tu od pēc cigaretēm.
- Nē, tēt, es tikai stāvēju tur, kur smēķēja.
- Nu protams, un sēdēji tur, kur šņabi dzēra, un gulēji tur, kur ar seksu nodarbojās!

Ehh.. kamēr viņš neguļ, izdomāju uzrakstīt šo stāstu par jauko dienu. Arlabunakti, mīļie.