Stāsts par kādu notikumu Lielvārdē.

Vieta: Lielvārde
Laiks: 19:52
Datums: 18. oktobris, 2007. gads.

Tumsa, lietus, vēss laiks. Mārtiņš iet pa kādu klusu Rīgas ieliņu un aizdomājas. Aizdomājas par to, kas būtu, ja būtu. Kas būtu, ja viņš toreiz būtu pateicis visu, ko domāja par sava futbola kluba galveno treneri. Iespējams, ka tagad viņš būtu izmests no komandas un spēlētu kādā citā komanda, nekā sēdētu uz rezervistu soliņa katrā spēlē, komandā, kura jau nākamgad var būt būs bankrotējusi. Domas maisījās viņa galvā ilgāku laiku, līdz viņš paskatījās pulkstenī, tas joprojām rādīja 19:52. Laikam apstājies pulkstens, jāuzprasa kādam garāmgājējam pareizs laiks. Netālu no viņa stāvēja bariņš ar jauniešiem. Mārtiņš piegāja pie viņiem...
***

"Es piegāju pie jauniešiem, lai paprasītu cik pulkstens. Viņi atbildēja, ka tam nav nozīmes, šeit ir mūžīgā nakts, laiks stāv uz vietas, datumi nemainās. Viņi teica, ka es esmu miris un nonācis kādā vietā, kur mirušie cilvēki aizvada savu pēdējo spēli, un ja es uzvarētu visu laiku labāko pasaules mirušo spēlētāju izlasi, tad man būtu iespēja atdzīvoties un nonākt atpakaļ uz zemes. Spēles sākums jau pēc pusstundas."
***

Viņa priekšā pēkšņi parādījās stadions. Viņš iegāja tajā, pirmajā rindā, blakus Hitleram sēdēja Staļins un Mocarts. Komentētāja balss paziņoja spēles noteikumus: "Tūlīt sāksies futbola spēles 11 metru soda sitienu sērija. Spēlēs Mārtiņš pret visu laiku labākajiem futbolistiem. 5 sitieni uz katriem vārtiem, ja uzvar Mārtiņš, viņš tiek atpakaļ dzīvē, ja zaudē, tad paliek šeit mūžīgi."
Mārtiņš pirmo sitienu neatvairīja, pasaules leģendas izvirzās vadībā ar 1:0.
Mārtiņš savu pirmo sitienu aizsit garām.
Pasaules labākie spēlētāji sit ļoti labi bumbu vārtos un ir jau 2:0 viņu labā.
Mārtiņa sitienu atvaira vārtsargs.
Pasaules izcilākais uzbrucējs iesit bumbu Mārtiņa sargātajos vārtos un rezultāts jau ir 3:0.
Mārtiņš aizsit garām arī savu trešo sitienu un spēle ir beigusies. Viņš te paliek mūžīgi.
***

Pastaigājās pa Rīgu 19:52, šobrīd pulkstens uz viņa rokas rāda tieši šo pašu laiku. Iziedams no mājām viņš nezināja, ka nekad tajās vairs neatgriezīsies. Nepaspēja izdarīt tik daudz lietas. Neatvadījās no saviem tuviniekiem. Skumjas pārņēma viņu uz īsu brīdi, tajā pašā laikā viņš jutās lieliski, jo ir bijis uz viena laukuma ar ļoti izciliem spēlētājiem. Viņš izgāja no stadiona un gāja kaut kur, nezinādams, kur iet. Apsēdās uz kāda soliņa.. Pēc brītiņa pie viņa pienāca autobusa šofere un teica: "Jaunais cilvēk, mostieties, mēs esam galapunktā, tālāk nebrauksim." Mārtiņš saprata, ka to visu bija nosapņojis, laimīgs viņš izkāpa no trolejbusa, paskatījās pulkstenī, tas rādīja 2:32, bija nakts vidus. Viņš sāka iet uz mājām. Jau pēc brīža viņš būs mājās, sajūta ir fantastiska, viņš paņem atslēgas, slēdz vaļā durvis, pēkšņi izdzird šāviena troksni.. Mārtiņa nedzīvais ķermenis nokrīt pie sava dzīvokļa durvīm...
Futbola stadions, Pasaules izcilākās zvaigznes stāv laukuma vidū, pēkšņi stadionā ienāk Mārtiņš un sākas soda sitienu sērija, kurā ar 3:0 uzvaru guva pasaules zvaigznes...