Šausmustāstu konkurss Peņgrauzis

2010. gada maijā kādā mazpilsētā dzīvo sieviete vārdā Čistīne. Skaista, ar ne pārāk lielām krūtīm un blondiem matiem un jauna. Tikai 19 gadi viņai. Meitene vēl bija nevainīga.

Maijs tuvojās beigām un Čistīne bija iepazinusi kādu puisi vārdā Mārtiņš. Viņš katru dienu ar riteni brauca pie viņas labajā rokā turot alkohola pudeli. Kādā karstā maija naktī Mārtiņš palika pie Čistīnes pa nakti. Viss bija labi līdz brīdim, kad Mārtiņš iekliedzās. Viņi paskatījās lejā un tur bija viss ar asinīm. Mārtiņš piecēlās un paskatoties lejā ieraudzīja, ka viņa loceklis ar apgrauzts un lielākā daļa nokosta. Nepagaja ne pāris sekundes, kad Mārtiņš noģība. Čistīne sabījusies lēnām ieslidināja pirkstu vagīnā un sajuta tur kaut ko kustīgu. Tur iekšā dzīvoja mazs Vagīnās dzīvojošs Peņgrauzis. Viņš sajuta, ka pirksts ir viņas saimnieces un maigi pieglaudās pie tā. Nevainības zaudēšana bija pamodinājusi līdz šim 19 gadus guļošo nezvēru, viņš bija labi paēdis ar Mārtiņa desiņu.

Pēc pāris dienām Čistīne sajuta kustību vagīnā. Peņgrauzis bija izsalcis un sāka kunkstēt, lēkāt, tirināties. Ar katru dienu viņš vairāk sāka raustīties līdz kādā vakarā sāka kost meitenes vagīnā. Čistīne izdomāja, ka jāpabaro Peņgrauzis. Ielika gurķi sevī, bet peņgrauzis to izstūma ārā no vagīnas, viņam vajadzēja gaļu. Meitene saprata, ka viņam garšoja Mārtiņa penis, tāpēc jāiet sadabūt vēl kādu. Atrada internetā iepazīšanās sludinājumu, kurā puisis meklēja meiteni seksam. Piezvanīja, sarunāja tikšanos.
Pēc pāris stundām puisis jau bija Čistīnes gultā un neko sliktu nenojauzdams, ievietoja savu locekli meitenē. Puisis sajuta sāpes, izlēca no gultas. Puse no viņa peņa bija nokosta. Viņš dusmīgs un sāpju pārņemts solīja zvanīt policijai. Čistīne nevarēja to pieļaut, viņa paķēra šampanieša pudeli un no visa spēka iesita puisim pa galvu. Puisis tika sasiets un ievilkts pagrabā.
Pēc pāris dienām atkārtojās tas pats. Atkal Cistīnes vagīnā mošķītis sāka tirināties un kost. Viņa saprata, kas jādara. Vai nu jāpabaro atkal Peņgrauzis vai jātiek no tā vaļā. Iebāzusi vagīnā roku, viņa mēģināja izraut Peņgrauzi, bet viņš sāka spirināties pretī un kost. Vairākas stundas ar visādiem paņēmieniem mēģināja, bet nekā. Nezvēru ārā nevar izvilkt. Atliek viņu pabarot...

Pēc vairākiem mēnešiem viņas pagrabā bija jau vairāk nekā 30 līķi ar nokostiem peņiem. Nespēja vairs to izturēt. Kaut kas bija jāmaina. Viņa vairs nespēja nogalināt nevainīgus puišus un arī nespēja dabūt ārā no sevis Peņgrauzi. Pa šo laiku bija izmēģinājusi dažādos veidos atbrīvoties no viņa, bet viņš bija kā daļa no meitenes.

Čistīnei radās ideja. Jāpārceļas uz vienu kriminālo rajonu, kurā mitinās daudz izvarotāji. Vismaz necietīs nevainīgi puiši, bet noziedznieki.

Pēc 3 nedēļām vairākās vietējās avīzēs:
"Vairāki cilvēki vērsušies slimnīcā ar nokostiem dzimumorgāniem."
"Agrāk tiesāti izvarotāji paliek bez locekļa."
"Izvarotāji bez peņiem."
"Nezināma sieviete nokož izvarotājiem locekļus."

Policija sāka meklēt Čistīni. Viņa te vairs nevarēja palikt. Bija jābēg uz Krieviju.
Tā tas turpinājās vēl gadu, līdz viņa iemīlēja kādu puisi no Maskavas. Pēc pāris nedēļu ilgas pazīšanās puisis piedāvāja palikt pa nakti viesnīcā. Čistīne bija iemīlējusi puisi, tāpēc viņa nevēlējās, lai puisis paliek bez locekļa, bet atteikt viņam nespēja. Kad viņi jau bija viesnīcā, meitene izdomāja kas jādara, lai Peņgrauzis nedabū ēdienu un novilkusi puiša bikses ķērās pie mineta veikšanas...

Nākamajā rītā meitene iegāja kādā veikalā nopirkt maizi. Pēkšņi kāds puisis sāka kliegt: "Šī ir sieviete, kuras dēļ mans brālis palika bez locekļa. Ķeriet viņu."

Pēc nedēļas. Tiesa atzīst Čistīni par vainīgu 11 Maskavas vīriešu slepkavībā un 5 vīriešu sakropļošanā. Viņai piesprieda 30 gadus stingra režīma cietumā.
Ar katru dienu Peņgrauzis viņas vagīnā sāka tirināties un kost ar vien trakāk. Čistīnes sāpes kļuva ar vien lielākas. Cietumā nebija iespējas dabūt peni. Peņgrauzis palika nepabarots. Viņš sāka kost ar vien trakāk un spēcīgāk līdz kādu dienu cietuma apsardze atrada Cistīni mirušu savā kamerā. Peņgrauzis bija izgrauzis visas iekšās meitenei un izgrauzies brīvībā. Kaut kur kanalizācijā ielīdis, Peņgrauzis mira no bada, ar viņa līķīti barojās žurciņas un citi kanalizācijā atrodami radījumi. Neviens tā arī nekad neredzēja Peņgrauzīti, bet leģendas vēsta, ka viņš ir smukiņš