Nakts murgi.

Ir vēla nakts (pareizāk sakot agrs rīts). Nespēju aizmigt, tāpēc domāju jums uzrakstīt šo un to. Bet jums noteikti nebūs interesanti lasīt par to kā sapņoju par sliekām, kuras lien pa zemi un piecūko smiltis ar savām gļotām, tāpat arī par garsīgajiem gleimezīšiem jums nepatiktu lasīt. Nu tad uzrakstīsu jums par to jauko apni, kuru sapņoju vakar.
Ārā jau bija gaišs, es jau gulēju, bet pa manu sapni vazājās ļaunais murdzinš, kurš tur savairoja citplanētiešu vaboles, kuras ġrauza kartupeļus, tomātus un visus pārējos Latvijā audzētos produktus. Mums vairs nebija ko ēst, izņemot vaboļu gaļu, tāpēc pirmie izmira veģetāriesi, kuri negribēja ēst jaukās vabolītes. Vēlāk neizskaidrojamu apstākļu dēļ sāka mirt arī citi cilvēki°, bet vaboles tikmēr vairojas un vairojās, viņas bija tik daudz, ka cilveki, lai tiktu uz darbu brida pa lielām vaboļu čupām, 1 metra augstumā. Vaboles bija kā dziļš, kustīgs sniegs ziemā, viņas bija visur. Daudz, čupu čupas. Visur bija vaboles. Sētnieki izmantoja sniega lāpstas, lai notīrītu ceļu no vabolēm, lai cilvekiem būtu vieglāk pārvietoties.
Murgs beidzās ar to, ka vaboles tā savairojās, ka viņas bija pilnīgi visur. Majas bija noslīkušas zem vabolēm.. Vaboles cita citai virsū, bari vairāki metru augstumā, cilvēki noslīka vabolēs.. un tad es pamodos. Briesmīgs murgs.
Ceru, ka šonakt man tāds nebūs.
Arlabunakti, vai labrīt. Atā.